Rulete ir visā pasaulē labi zināma spēle, kurā jāuzmin, kurā bedrītē – no nulles līdz 36 – uz ruletes rata apstāsies bumbiņa. Spēlētāji var likt likmes uz konkrētiem skaitļiem, kādu no krāsām, vai arī dažādām citām opcijām.
Ja bumbiņa iekrīt nulles bedrītē, tad neviena likme neuzvar. Amerikāņu ruletē ir par vienu nulli un vienu sektoru vairāk, kā rezultātā spēlētāja izredzes būtiski samazinās. Kopš 2016. gada dažviet pasaulē tiek eksperimentēts ar trijiem nulles sektoriem.
Spēles nosaukums radies no franču vārda “mazs ritenis” (roulette), jo centrālā un svarīgākā ruletes daļa ir rats, ko griež krupjē. Labākajos kazino ruletes rats ir izgatavots no ļoti augstvērtīga koka, savukārt, visas pārējās detaļas ir iestrādātas ar augstu precizitāti, lai nekas neietekmētu bumbiņas kustību. Kopumā, ruletes galdu veido 300 dažādas detaļas.
Ruletes pamatideja
Bumbiņu krupjē palaiž pretēji rata griešanās kustībai. Uzvarējis ir tas skaitlis, uz kura apstājas bumbiņa. Skaitļu secība eiropiešu un amerikāņu ruletēs atšķiras. Laimests veidojas atkarībā no tā, kādu likmi ir veicis uzvarētājs. Visaugstākās izmaksas ir par tiešo likmi jeb konkrētu uzminētu skaitli. Nākamā vislabāk apmaksātā likme ir pāris (uzminēts viens no diviem blakus esošiem skaitļiem gan pa vertikāli, gan pa horizontāli).
Vērtīgākās likmes (kopumā 8) sauc par iekšējām likmēm, jo tās spēlētāji izvieto spēles laukuma iekšējā sektorā. Mazāk apmaksātās 6 likmes tiek novietotas spēles laukuma ārpusē. Spēlētāji, kam patīk mierīga spēle bez liela riska, parasti spēlē uz ārējām likmēm, jo viņiem prieku sagādā pats ruletes spēles process.
Ruletes rezultāta paredzēšanas problēma
Ruletes pētniecībai savulaik ir pievērsušies daudzi matemātiķi un fiziķi, jo visus, kas ar šo spēli saskārās, patiesi aizrāva ideja par rezultāta zinātniski pamatotu paredzēšanu. Pagājušā gadsimta sākumā A.Puankarē darbā Science and Methods pētīja ruletes kustību (bez bumbiņas) un nonāca pie slēdziena, ka apstāšanās ir ļoti atkarīga no sākotnējiem datiem. Visu saliekot kopā, viņš secināja, ka rezultātu precīzi noteikt nav iespējams.
Tas bija pilnīgi pretēji agrākajam zinātnieku viedoklim, ka, zinot visus izejas parametrus, teorētiski var noteikt, kur nostāsies bumbiņa. Vēlāk Puankarē slēdzieni tika izmantoti haosa teorijā. Ir visai daudz zinātnisku apcerējumu par panākumu gūšanu ruletē. Aplūkosim tikai dažas populārākās teorijas.
Martingeila likmju stratēģija
Šīs metodes pamatā ir doma, ka likme pēc katra zaudējuma ir jāliek uz to pašu rezultātu un jādubulto. Lai arī mums visiem šķiet, ka galarezultā jānonāk pie uzvaras, ruletē tā nedod vērā ņemamu ieguvumu. Šī metode atmaksājas tikai pie likmēm, kur laimesta iespēja ir vienāda ar zaudējumu, piemēram, pāris/nepāris vai sarkans/melns. Līdz ar to, brīdī, kad pēc daudzām zaudējuma un likmes dubultošanas reizēm atnāk uzvara, spēlētājs atgūst visas zaudētās likmes, bet plusā ir tikai sākotnējās likmes apjoms.
Statistika liecina, ka ar Martingeila stratēģiju spēlētāji gūst biežas uzvaras ar niecīgu ieguvumu, taču zaudējot šķiras no lielām summām. Tas skaidrojams tādējādi, ka vienā spēles sesijā pēkšņi aptrūkstas nauda likmes dubultošanai un spēlētājam ir jāizstājas.
Vēsturiskās liecības par metodes rašanos ir nopietnu pārdomu vērtas. Vienā no versijām mēs uzzinām, ka Oksitānijas (Francijā) kāršu spēlmaņu žargonā “la martengalo” nozīmēja “spēlēt absurdi”. Un tomēr, neskatoties pat uz acīmredzamu bezjēdzīgumu, šī metode azartspēlēs vēl arvien ir visbiežāk lietotā.
Lielā un reversā Martingeila likmju stratēģija
Arī lielajā Martingeila sistēmā spēlētājs turas pie tās pašas pārliecības, ka viņam naudas pietiks līdz brīdim, kad uzsmaidīs veiksme. Papildus likmes dubultošanai pēc katras neveiksmes, viņš pie jaunās likmes pieliek klāt tik daudz, cik bija sērijas sākumā, t.i., sākotnējās likmes apjomu. Tādējādi, veiksmes gadījumā, ieguvums ir lielāks.
Savukārt, reversajā jeb apgrieztajā Martingeila likmju stratēģijā spēlētājs likmes dubulto nevis pēc katra zaudējuma, bet gan pēc katras uzvaras. Šo ideju cenšas īstenot tie spēlētāji, kam ir psiholoģiskas grūtības palielināt likmi pie zaudējuma. Šīs teorijas pretinieki groza galvas, uzskatot šādu pieeju par vēl lielāku absurdu, jo vienā mirklī tu vari zaudēt pilnīgi visu, ko esi iepriekš iekrājis.
Dalambēra metode
Acīmredzot, Dalambērs nebija liela riska cienītājs, jo viņa ieteiktā stratēģija paredz nevis likmju dubultošanu, bet gan kāpināšanu un samazināšanu pēc uzvarām un zaudējumiem. Piemērā tas izskatās šādi: Liekam 1 eiro ārējo likmi (melns/sarkans, pāris/nepāris, mazie/lielie skaitļi, utml.). Ja zaudējam, palielinām likmi par vienu. Ja zaudējam vēlreiz, palielinām vēl par 1 eiro. Nākamajā ruletes griezienā mēs esam jau ar 4 eiro likmi. Uzvarot, mūsu bilance ir 2 eiro plusā (8 eiro laimests mīnus iepriekšējie zaudējumi ‘1+2+3=6’). Pēc uzvaras mēs likmi samazinām par vienu.
Ar šo metodi spēlētājs var vieglāk pārvaldīt savu kasi, jo svārstības ir pavisam nelielas. Metodi gan ir grūti saukt par efektīvu, ja jāatgūst lieli zaudējumi, taču, tā labi darbojas, ja tiek izmantota no paša spēles sākuma. Tomēr, jāsaprot arī tas, ka laimesti pie šādas stratēģijas nav īpaši lieli.
Džeimsa Bonda stratēģija
Patlaban ruletes spēlētāju aprindās šī ir gandrīz populārākā metode. Tās autors ir rakstnieks Ians Flemings, kurš lielu daļu pasaules caur Džeimsa Bonda tēlu ir pievērsis kazino spēlēm. Flemings iesaka veikt vairāku veidu likmes katrā kārtā par vienādu summu. Likmei atvēlēto summu sadalām šādi: uz ārējo likmi (pāris/nepāris vai citu) uzliekam 14 eiro, uz iekšējo (piem., 6 skaitļu kopu) liekam 5 eiro, un 1 eiro liekam uz nulles.
Šī stratēģija ir visai riskanta kazino priekšrokas dēļ, taču nerada lielus zaudējumus. Jebkurā gadījumā, kādu mirkli mēs noteikti sajutīsimies kā Džeimss Bonds.